Kādas emocijas jūsos izraisa apgalvojums, ka dzērāji, narkomāni mūsu sabiedrībā tiek diskriminēti? Nezin kāpēc man šķiet, ka lielākajai daļai tas izraisa neizpratni, bet varbūt pat rada dusmas un neiecietību. Kā gan var tādās kategorijās spriest? Visbiežāk alkoholiķi, narkomāni taču ir nasta savām ģimenēm, apkārtējai videi un dažādu problēmu cēlonis. Jā, tā ir. Un tomēr, vai tā nav sava veida diskriminācija, kad ģimenes locekļi, darba devēji u.c. sabiedrības grupas pret šādu cilvēku ar atkarību vēršas ar attieksmi, kas pēc būtības viņu posta purvā ieved vēl dziļāk?

Nodibinājuma „Nova vita” paspārnē jau vairākus gadus darbojas rehabilitācijas centrs cilvēkiem ar atkarībām „Betlēmes žēlsirdības māja”, kurā primāri palīdzība tiek sniegta maznodrošinātajiem, trūcīgajiem, bezpajumtniekiem, kā arī bijušajiem ieslodzītajiem. Pirms nepilniem diviem gadiem uzsākot Sabiedrības integrācijas fonda programmas[1]finansēto projektu „Atkarīgais: de iure un de facto”, nodibinājums bija pārliecināts, ka viena no lielākajām problēmām rehabilitāciju izgājušajiem atkarīgajiem būs atrast darbu. Tāpēc projekta uzdevumos citastarp iestrādāja šī jautājuma izpēti un konkrētu ierosinājumu izstrādi. Tomēr iedziļinoties jautājumā un uzkrājot lielāku pieredzi, projekta īstenotāji atklāja, ka lielāka problēma ir sabiedrības neinformētība un tāda veida izturēšanās pret atkarīgajiem, kas viņu degradāciju bieži vien veicina.

Motivācijas un pašapziņas trūkuma problēma

„Betlēmes žēlsirdības mājas” rehabilitanti regulāri palīdz kādā Rīgas draudzē. Darbu vadītājs ir pateicīgs par viņu palīdzību, bet vienlaikus norāda, ka daudziem liela problēma ir motivācijas un iniciatīvas trūkums. Diemžēl darba ražīgums krītas tiklīdz nav neviena, kas uzrauga. Tāpēc, ja viņam kā darba devējam vajadzētu šādus darbiniekus pieņemt, tad uz trīs četriem cilvēkiem būtu jāņem darba vadītājs, kas skatās, vai darbi iet uz priekšu. Tiesa, viņš arī norāda, ka var redzēt atšķirību starp tiem cilvēkiem, kas kādu laiku „Betlēmes žēlsirdības mājā” jau ir dzīvojuši un kuriem ir motivācija izrauties no iepriekšējās dzīves, un tiem, kas ir tikai ceļa sākumā. Pēdējiem raksturīgs, ka viņi nedomā neko, drīzāk rīkojas kā roboti un tiklīdz ir iespēja, nedara neko. Nedaudz aizdomājies, viņš piebilst, it kā jau daudzi, šķiet, ir labi izglītojošies, ir pat bijusi ģimene. „Visdrīzāk vaina ir depresija, alkoholisms. Vienam otram ir bijis labi algots darbs, bet ieslīgst depresijā un iekrīt kā bedrē,” saka darbu vadītājs.

„Betlēmes žēlsirdības mājas” mamma, kā viņu mēdz dēvēt rehabilitanti, viena no nodibinājuma „Nova vita” dibinātājām Dana Anskaite, runājot par iekārtošanos darbā, lielu problēmu saskata tajā, ka rehabilitāciju izgājušajiem atkarīgajiem ir ārkārtīgi zema pašapziņa. Pie darba devēja viņi iet ar zemu nolaistu galvu, ir bailīgi. Ja kaut ko jautā, tad ātri samulst un apjūk, baidās izteikt savu viedokli. Reabilitēties citu acīs ir ļoti grūti. Zemās pašapziņas iemesli ir daudzie ievainojumi, kurus visi bērnībā un dažādās situācijās esam saņēmuši. „Taču visvairāk pašapziņa krīt alkohola, narkotiku lietošanas rezultātā,” norāda Dana Anskaite. „Parasti jau viņiem par sevi ir galēja doma – esmu labs vai pilnīgs draņķis. Kad cilvēks sāk atveseļoties, tad sāk apzināties to, ko nemana, aizlejot acis. Šajā brīdī cilvēkam jāmācās sadzīvot ar sevi, pieņemt sevi. Tāpēc ir svarīgs līdzcilvēku atbalsts, tas, kā viņi izturas pret šo cilvēku.”

Grūti piekļūt rehabilitācijai

„Nova vita” dibinātāja ir arī psiholoģe Līga Roķe-Reimate. Viņa uzskata, ka attiecības ar darba devējiem nav lielākā problēma. Ja cilvēks ir izgājis rehabilitāciju un viņam ir prasmes, darba devēji ir diezgan atsaucīgi. Viņasprāt, drīzāk būtiska problēma ir tas, ka bezpajumtniekiem ar atkarības problēmām vienkārši ir grūti piekļūt rehabilitācijai. „Piemēram, Minesotas programmu cilvēkiem ar trūcīgā statusu valsts nodrošina bez maksas. Taču šiem cilvēkiem, kas dzīvo uz ielas, visbiežāk vispār vairs nav dokumentu un nav arī drosmes iet uz sociālajām iestādēm tos kārtot, lai trūcīgā statusu iegūtu,” skaidro Līga Roķe-Reimate. „Viņi nespēj pastāvēt par sevi un līdz ārstēšanai netiek, jo programma pati par sevi maksā 600 eiro. Ārēji uz šiem cilvēkiem raugoties, nav šaubu par to, kāds ir viņu statuss, tomēr valsts iestādēm ir nepieciešami dokumenti, uz kuru pamata var dot nosūtījumu uz ārstēšanas programmu bez maksas.”

Līga Roķe-Reimate gan piebilst, ka būtu kļūdaini domāt, ka visi tie, kas dzīvo zem tilta un ir bez dokumentiem, uzskatāmi par nabadziņiem, kuriem rehabilitācija nav pieejama. „Ļoti daudzi no viņiem nespēj atzīt, ka alkohols ir galvenais iemesls, kāpēc viņi ir tur, kur viņi. Patiesībā, kamēr viņi to neatzīst, arī rehabilitācija nevar sākties,” atzīst psihologs.

Atkarība ir slimība

Līga Roķe-Reimate uzskata, ka galvenā problēma ir sabiedrības izpratnes trūkums. Daudzi uzskata, ka atkarība ir nolaidība, gribas vājums vai izlaidīgs dzīves veids. Kristīgā vidē to mēdz vienkāršoti dēvēt par grēku. „Taču tā ir slimība,” vairākkārt uzsver Līga. „Viss nav tik vienkārši!” Ja cilvēkam visu laiku atgādina, ka problēma ir nolaidība, gribas vājums, utml., tad tas kļūst par vēl vienu šķērsli cīņā ar šo problēmu. Bet patiesībā šiem cilvēkiem ir nepieciešama ļoti nopietna ārstēšana. Diemžēl arī ģimenes locekļi bieži nezina, ka tā ir slimība un negrib meklēt palīdzību, vēl vairāk – šo slimību ar savu nepareizo izturēšanos uztur. Viņi paši arī kā līdzatkarīgie nelabprāt iesaistās konsultācijās.

Alkoholisms, narkotiku atkarība ir bioloģiska, psiholoģiska, sociāla un garīga līmeņa slimība un šie cilvēki ir ievainoti, slimi, disfunkcionāli visos līmeņos, skaidro Līga Roķe-Reimate. Ja tā būtu tikai bioloģiska problēma, tad, iešujot ampulu, to varētu atrisināt. Taču „Betlēmes žēlsirdības mājā” ir daudzi rehabilitanti, kuri ir skaidrs piemērs tam, ka tas nepalīdz. Tikai ar to vien nevar atrisināt problēmu. Nevar arī teikt, ka tā ir tikai psiholoģiska rakstura problēma, jo atkarīgo vidū ir daudzi cilvēki, kas sevi ļoti labi pazīst, spēj analizēt savas emocijas, grūtības, tomēr tikai tas arī nepalīdz. Jo ir arī bioloģiskais līmenis, piemēram, tiem, kuriem vecākiem ir bijušas problēmas ar alkoholu. Ja tā būtu tikai sociāla problēma, tad alkoholismam vajadzētu skart tikai nelabvēlīgās, nabadzīgās ģimenes. Bet mēs zinām, ka arī augsta sociālā statusa cilvēku vidū ir alkoholiķi. Savukārt, ja tā būtu tikai garīga problēma, tad ticīgo vidū nevajadzētu būt alkohola atkarības problēmai. Bet „Betlēmes žēlsirdības mājas” darbinieku redzeslokā ir cilvēki, kas ir ļoti Dievam veltījušies, un tomēr viņiem ir šīs problēmas. Jāstrādā visās četrās jomās, lai būtu rezultāts, rezumē Līga.

Svarīgi neuzturēt slimību

Ja tik tiešām ir vēlēšanās palīdzēt kādam atkarībā iekritušam cilvēkam, tad eksperte iesaka skaidri norādīt: „Tā ir slimība un jums ir vajadzīga profesionāla palīdzība, jūs pats ar to netiksiet galā.” Savukārt, runājot par tuviniekiem, viņiem ir jāpārtrauc darīt to, kas uztur šo slimību, aizbildinot, glābjot no nepatikšanām, attaisnojot. Līga Roķe-Reimate kā piemērus min to, ka mamma zvana uz darbu un saka, ka dēls šodien nebūs, jo ir slims, vai arī maksā viņa parādus, slēpj pudeles.

„Ir jāpasaka, ka tā ir slimība un, ja tu tā turpini, tad es neesmu gatavs(a) būt ar tevi kopā. Protams, katrs to izlemj dažādi. Nesaku, ka momentā vajag šķirties. Tas ir sarežģīti. Piemēram, ja ir ticīga sieviete, viņa, protams, no visas sirds lūgs Dievu un ilgi lūgs, gadiem, lai atbrīvo vīru no tās tieksmes. Tomēr jautājums, vai viņa tajā laikā, kad lūdz, nedara to, kas šo slimību uztur – kontrolē, aizbildina, glābj no problēmām, neļauj izbaudīt problēmu sekas. Ir tādas mammas, kuras nāk uz konsultācijām un saka: „Jā, bet ko lai es daru – ja es neielaidīšu viņu dzīvoklī piedzērušos, tad viņam uz ielas nodarīs pāri.” Tas ir fakts, tā var būt. Tie ir vissarežģītākie gadījumi, kur neviens nevar pateikt, kā darīt. Mammas sirds neļauj bērnu pakļaut riskam, jo, ja viņš ir dzērumā, tad viņu var gan aplaupīt, gan piekaut. Bet no otras puses, ja viņa akceptē tādu uzvedību, dod viņam patvērumu arī pēc visādām šādām reizēm, tad viņam nav motivācijas mainīties. Katrs gadījums ir individuāls, bet svarīgākais ir neuzturēt to slimību ar palīdzēšanu nepareizā veidā. Vislabāk ir pateikt: „Tev vajag ārstēties,” un noturēt šo pozīciju. Tas ir grūti izdarāms. Bet ir mammas, kuras tā izdarīja, pateica: „Viss, kamēr nesāksi ārstēties, tu vairs šeit neesi gaidīts,” un dēls aizbrauca uz rehabilitācijas centru. Ja tādu piemēru nebūtu, tad tas, ko es saku, izklausītos nežēlīgi. No otras puses, atbalstot šo slimību, mēs patiesībā atbalstām gan krišanu grēkā, gan degradāciju, gan viņa iznīcību. Varbūt tā iznīcība tik ļoti neievilktos, ja mēs pateiktu: „Viss, es vairs nespēju tā turpināt, es esmu gatava ar tevi tikties, kad tu iesi ārstēties.””

Kā palīdz „Betlēmes žēlsirdības mājā”

„Betlēmes žēlsirdības māja”, protams, nav vienīgā atkarīgo rehabilitācijas iespēja Latvijā. Šāda iespēja tiek piedāvāta arī Bruknā, Lēdmalē, Balvu rajonā, Tukumā u.c., tomēr katrai no programmām ir kaut kas nedaudz atšķirīgs. „Betlēmes žēlsirdības mājā”, kur rehabilitācijas programma ilgst vienu gadu, ar šo slimību cenšas strādāt visos četros līmeņos – bioloģiskajā, psiholoģiskajā, sociālajā un garīgajā.

Būtisks rehabilitācijas elements ir grupu terapija ar psihologu. Mājas iemītnieki mācās regulēt savas negatīvās emocijas, trauksmi, dusmas, vispirms tās apzinoties, nosaucot vārdā, saprotot, kā radušās, pēc tam arī izvērtējot, ko varēja darīt citādāk. Ar Sabiedrības integrācijas fonda programmas atbalstu rehabilitācijas centrā strādā atkarību psihologs un atkarību konsultants, kuriem ir Minesotas programmas[2] pieredze. Tāpat arī darbojas mākslas terapeits, kuram ir pieredze tieši ar atkarīgajiem un cilvēkiem, kuri ir ļoti disfunkcionāli.

Komandā ir arī sociālais darbinieks, kas palīdz sakārtot dokumentus un veidot attiecības ar valsts iestādēm. Šis posms ir ļoti svarīgs, jo „Betlēmes žēlsirdības mājā” gandrīz visi klienti ierodas bez dokumentiem.

Par garīgo jomu rūpējas misionāri. Viņi no rīta vada pusstundu rīta meditāciju ar Svētajiem Rakstiem, pusdienu lūgšanu, uzrauga notiekošo mājā un sadala darbus, bet vakarā ir atbildīgi par t.s. jūtu apļa norisi. Tā laikā visi programmas dalībnieki savācas vienkopus un pastāsta par to, kā katram pagājusi šī diena, kas iepriecināja, kas bija nepatīkamākais, kā uz to ir atreaģējuši, ko šodienas laikā uzzinājuši par sevi jaunu.

Pēternieku svarīgais atbalsts

Pagājušajā gadā projekta „Atkarīgais: de iure un de facto” ietvaros nodibinājumam „Nova vita” izdevās izveidot „Betlēmes žēlsirdības mājas” filiāli, jeb t.s. Olaines motivācijas centru Pēterniekos. Tās ir lauku mājas skaistā vietā, kur visapkārt ir dārzs, daba, arī mājdzīvnieki: rukši, vistas, suns. Pēterniekos uzturas 1. fāzes dalībnieki, kas nupat iesaistījušies programmā. Līga Roķe-Reimate skaidro, ka Pēternieki dod iespēju šiem cilvēkiem norobežoties no pilsētas kņadas un tās iespējamām negatīvām ietekmēm. Pie dabas un saskarsmē ar dzīvniekiem viņi var atjaunot garīgo līdzsvaru. Šī vide, klusums palīdz nonākt lielākā saskarsmē ar sevi, sākt domāt par savu dzīvi.

„Reizēm ir tā, ka viņi nemaz negrib no turienes braukt uz Rīgu, jo tur ir miers, kārtība un mājas vecākais Andrejs, kurš ir ļoti kārtīgs, atbildīgs, stingrs, bet taisnīgs. Viņiem tur ir droši, silti, paši saimnieko. Pie viņiem no Olaines draudzēm – gan no luterāņu, gan katoļu – brauc ciemiņi. Sestdienās notiek pavārmākslas pēcpusdiena, kad sievietes māca gatavot tortes, suflē un visādus unikālus ēdienus. Tur viņi iegūst ģimenes sajūtu pirmo reizi vai pirmo reizi pēc ilgiem laikiem,” stāsta Līga Roķe-Reimate.

Šī fāze ir sava veida iesildīšanās, kurā cilvēks var saprast, vai viņam šī rehabilitācijas programma der, vai tas ir tas, ko viņš gaidīja, savukārt centra darbinieki var pārbaudīt, vai klientam ir motivācija un spēja iekļauties režīmā.

Darbs turpinās pie Anonīmajiem alkoholiķiem

Atkarība ir slimība, ar kuru jācīnās visu mūžu. Protams, ir tādi brīnumaini gadījumi, kad Dievs noņem tieksmi un tā vairs neatgriežas, atzīst Līga Roķe-Reimate. Tomēr lielākoties ir tā, ka visu laiku vajag ar sevi strādāt. Tāpēc „Betlēmes žēlsirdības mājas” īstenotajā rehabilitācijas programmā būtisks posms ir klientu dalība Anonīmo alkoholiķu (AA) grupās. Uz tām rehabilitanti ārpus „Betlēmes žēlsirdības mājas” iet, sākot ar 4. mēnesi vienreiz nedēļā, savukārt no 8. mēneša – divreiz nedēļā. „Mūsu uzstādījums ir tāds, kad pabeidz programmu, noteikti jāturpina veseļoties, uzturēt skaidrību. Mēs nezinām labāku veidu kā AA grupas, jo tur strādā ar 12 soļiem, runā par to, kā dzīvo, strādā, uztur attiecības nelietojot, kā tiek galā, kad ir nīgrums, aizkaitinātība, dzīves bezjēdzības izjūta. Daloties, runājot viņi viens otram palīdz. Tā ir pašpalīdzības grupa,” stāsta Līga Roķe-Reimate.

Rīgā ir apmēram 20 šādas grupas, viena no tām tiekas Mazā Pils ielā 2, Juliana Vaivoda Svētdienas skolas telpās.

Mēs izdarām visu, ko varam, pārējo dara Dievs

„Betlēmes žēlsirdības mājā” 3,5 gadu darbības laikā palīdzību ir meklējuši vairāk nekā 200 cilvēki. Veiksmīgs rehabilitācijas rādītājs visā pasaulē ir tad, ja 30% no visiem dalībniekiem pēc atveseļošanās uzsākšanas skaidrību saglabā vismaz gadu. Līga Roķe-Reimate lēš, ka pie viņiem tie ir apmēram 20%.

Viņa arī atzīst, ka brīdis, kad cilvēks aiziet no programmas vai arī ir jāizslēdz, jo ir pārkāpis noteikumus, ir visgrūtākais. „Ir tāda sajūta, ka viņš tik daudz ir paveicis, piemēram, noturējies 3-4 mēnešus, ir strādājis, speciālisti saka, ka ir izmaiņas, ka jau labāk apzinās savas emocijas, labāk spēj izpaust dusmas normālā veidā, nevis kliedzot. Kad aiziet, tad ir tādas sāpes, liekas, ko mēs neizdarījām pareizi? Bet tas ir kā pirmais solis „12 soļos” – atzīt bezspēcību alkohola priekšā. Viņi tam iet cauri programmā un to pašu es saku: „Es atzīstu savu bezspēcību viņu alkoholisma priekšā.” Es neko nevaru mainīt. Bet es ticu, ka Dievs var izmantot viņa labā to, ko šeit ir saņēmis. Varbūt pēc pusgada, gada vai diviem viņš kaut ko no tā atcerēsies un nolems piedalīties kādā citā programmā. Kaut kas viņos paliek, varbūt kāda frāze, lūgšanu vakars, kad pieskārās Dievs. Mēs uzticam viņus Dievam. Mēs lūdzam par viņiem Dievu. Kad lūdzamies Rožukroni, mūsu cilvēki saka: „Lūgsimies par visiem, kas šeit jau ir bijuši un kas būs.” Tā slimība ir vienkārši briesmīga, mēs izdarām visu, ko varam, pārējo dara Dievs. Censties izdarīt, lai ir nevis 30% rezultāts, bet 100%, ir pilnīgi iluzors mērķis. Nekur pasaulē tā nav un arī pie mums tā visdrīzāk nebūs,” atzīst Līga Roķe-Reimate.

Viņa vēl papildina, ka atveseļošanās process dažādiem cilvēkiem noris dažādi. “Bieži ir tā, ka tie, kas tomēr atsākuši lietot alkoholu, atveseļošanos uzsāk atkārtoti un pēc tās skaidrību saglabā ilgāk nekā pirmajā reizē. Speciālisti norāda, ka tikai daļa atkarīgo no alkohola pēc atveseļošanās nekad vairs neatsāk lietošanu. Pārējie piedzīvo atkārtotu kritienu, bet parasti pēc nākamajiem kritieniem skaidrības laiks ir arvien ilgāks. Tas nozīmē, ka atveseļošanās dažādiem cilvēkiem norit dažādi – daži atsāk dzīvi skaidrā un neatsāk lietot, daži – “krīt” vēlreiz vai vairākkārt, un tik un tā var turpināt atveseļošanos. Cerība ir vienmēr. Tāpat pētījumi rāda, ka lielākas iespējas saglabāt skaidrību ir tiem cilvēkiem, kuriem ir ģimene, kā arī gados jaunākiem cilvēkiem. Tomēr tās ir tikai tendences, nevis nolemtība.”

Atbalsts atkarīgo tuviniekiem

“Atkarīgo tuviniekiem ļoti iesakām pašiem meklēt palīdzību un atbalstu sev, jo līdzatkarība rada smagas ciešanas. Viens no palīdzības veidiem ir ģimenes grupas Al-Anon, kuras notiek gan Rīgā, gan citās Latvijas pilsētās,” stāsta Līga Roķe-Reimate. „Al-Anon dalībnieki strādā ar sevi, iepazīst savas reakcijas uz tuvinieka-alkoholiķa destruktīvo uzvedību, mācās pieņemt to, ka nevar mainīt alkoholiķi, un uzdrošināties mainīt to, ko var – sevi un savu attieksmi. Līdzatkarīgiem cilvēkiem jāmācās vairāk rūpēties par sevi pašu un ieklausīties savās vajadzībās, tā vietā, lai pakārtotu savu dzīvi tuvinieka slimībai. Al-Anon grupas tikšanās norit līdzīgi kā AA; to pamatā ir dalīšanās pieredzē, cerībās un spēkā par to, kā risināt problēmas, kas saistītas ar alkoholismu kā ģimenes slimību. Al-Anon mērķis ir sniegt izpratni un mierinājumu alkoholiķu ģimenēm, un būtiski, ka anonimitāte ir šo grupu tradīciju pamats. Ja kāds tomēr nesajūt, ka šīs grupas viņiem ir piemērotas, pastāv iespēja doties pie psihologa vai psihoterapeita. Šie speciālisti pārzina atkarības un līdzatkarības slimības gaitu un atveseļošanās nosacījumus. Informācija par Al-Anon grupām, kā arī dažāda veida literatūra par līdzatkarību, ir pieejama mājas lapā alanon.org.lv. Vienlaikus gan jāsaka, ka esam novērojuši, ka līdzatkarīgie nelabprāt pieņem palīdzību. Viņi izvairās runāt par atkarību kā par savu problēmu, piedzīvo kauna un vainas izjūtu, un tāpēc viņiem ir jāpārvar nozīmīga psiholoģiskā barjera, lai atzītu savu līdzatkarību. Mēs to saprotam, un, cik iespējams, cenšamies iedrošināt atkarīgo tuviniekus meklēt palīdzību arī pašiem sev.”

Ingrīda Lisenkova

———————————–

[1] EEZ finanšu instrumenta apakšprogrammas „Nevalstisko organizāciju projekta programma”
[2] 28 dienu atkarīgo rehabilitācijas programma, kas balstās uz 12 soļiem. Rehabilitācijas laikā klienti dzīvo uz vietas.

*/raksts publicēts Katolis.lv