//
Līdzatkarība līdzās atkarībai

Šī sadaļa noteikti attiecas uz tiem, kuri var apstiprinoši atbildēt uz šādiem jautājumiem:

  • Vai Jūs ciešat no kāda cilvēka pārmērīgas dzeršanas, narkotiku lietošanas, azartspēļu spēlēšanas u.c.?
  • Vai Jūs jūtat dusmas, sāpes un apjukumu tāpēc, ka nevarat ietekmēt tuvinieka dzeršanu, lietošanu, spēlēšanu?
  • Vai Jums šķiet, ka dzīve ir kļuvusi nevadāma un tā ir pilnībā pakārtota tuvinieka dzeršanai, lietošanai, spēlēšanai?

 

Jebkura cilvēka atkarība no psihoaktīvām vielām (alkohola, narkotikām u.c.) vai procesiem (azartspēles, datora lietošana u.c.) ietekmē apkārtējos cilvēkus, un īpaši – ģimenes locekļus. Šo fenomenu sauc par līdzatkarību. Tāpat kā atkarības procesu nevar kontrolēt tikai ar gribasspēku un raksturu, arī līdzatkarības process pakļauts noteiktām likumsakarībām un bieži nav skaidri apzināts, kontrolējams un mazināms. Līdzatkarība parasti veidojas ģimenēs, kurās ir kādas problēmas un tā ir saistīta ar lomu sadali ģimenē (iekšējā cilvēka būtība neatbilst tam, ko viņš iemācās parādīt uz āru).

Psihologi lēš, ka uz katru atkarīgo cilvēku ir vismaz četri līdzatkarīgi ģimenes locekļi. Raugoties uz statistiku par no atkarībām cietošajiem pacientiem, līdzatkarīgo cilvēku skaits varētu būt vismaz 70 000. Protams, tas ir ļoti aptuvens un hipotētisks skaitlis, bet mēs pieņemam, ka realitātē tas ir nozīmīgi lielāks.

Visbiežāk līdzatkarīgo cilvēku vidū ir atkarīgā dzīvesbiedrs, bērni un vecāki. Līdzatkarība, tāpat kā atkarība, tiek uzskatīta par slimību, jo tai ir noteiktas pazīmes, paredzama gaita un tā ir hroniska.

Kā izpaužas līdzatkarīga uzvedība?

 

  • Atkarīgā cilvēka tuvinieki bieži pielāgojas atkarīgā postošajai uzvedībai, darbībām, kas viņiem patiesībā ir neizdevīgas, traucējošas, pat graujošas.
  • Līdzatkarīgais cita cilvēka problēmu sauc par savu, viņam ir grūti nošķirt, kur ir viņš pats, viņa domas un jūtas un kur sākas otra cilvēka jūtas, rīcība utt.
  • Atkarīga cilvēka tuviniekiem bieži ir zems pašvērtējums, viņi pielāgojas atkarīgā postošajai uzvedībai, darbībām, izjūt lielu vainas izjūtu, dusmas, kaunu, sāpes, bailes, vientulību, kā arī jūtas vainīgi par otra cilvēka atkarību un ļauj sev darīt pāri.
  • Nereti līdzatkarīgie cilvēki uzņemas atbildību par atkarīgo – cenšas viņu “glābt” un neļaut izbaudīt savas rīcības sekas, bet tas tieši otrādi – nestimulē atkarīgā motivāciju ārstēties.
  • Mēdz sacīt, ka līdzatkarīgs cilvēks vienmēr zina, ko un kā vajag darīt otram, bet viņam ir grūti atbildēt uz jautājumu, ko vēlas un kā jūtas viņš pats.
  • Līdzatkarīgajam ir raksturīga atbildības uzņemšanās par atkarīgo – tendence viņu “glābt”, novērst un neļaut izbaudīt savas rīcības sekas.
  • No vienas puses, līdzatkarīgs cilvēks tiecas kontrolēt atkarīgo, nosodīt vai parādīt, cik pats ir labs un cik slikts – atkarīgais, no otras puses – izjūt lielu vainas izjūtu, dusmas, kaunu, sāpes, bailes, vientulību.
  • Līdzatkarīgi cilvēki ir “pārņemti” ar atkarīgo, ar vēlmi viņu izglābt, parādīt citiem to, ka ar viņu pašu un ģimeni viss ir kārtībā. Aktīvā darbošanās nemitīgā ”kustībā” ļauj viņam nejust sāpes, neredzēt, kas notiek, aizmirst par savām vajadzībām.

Šāda uzvedība nevar turpināties bezgalīgi, jo bieži līdzatkarīgs cilvēks “sabrūk”, sabojā savu veselību vēl ātrāk nekā atkarīgie, jo par līdzatkarīgajiem neviens nerūpējas – visi glābj atkarīgo.

Palīdzot līdzatkarīgam cilvēkam, netieši var efektīvi palīdzēt arī atkarīgā atveseļošanās procesā, pat tad, ja atkarīgais pats atsakās no jebkāda veida ārstēšanās. Tādēļ līdzatkarīgiem cilvēkiem tiek rekomendēts meklēt palīdzību, lai saprastu atkarības un līdzatkarības slimību, vairāk apzinātos savas vajadzības un savu netīšo ieguldījumu tuvinieka atkarības uzturēšanā, saņemtu atbalstu savu emociju pārdzīvošanā un veselīgas distances veidošanā ar atkarīgā cilvēka postošajām izvēlēm un uzvedību.

Vislabāk atkarīgam cilvēkam var palīdzēt, ja līdzatkarīgais cilvēks norobežojas no viņa destruktīvās uzvedības, apzinās savas vajadzības un emocijas un sāk rūpēties par sevi, kā arī ļauj atkarīgajam cilvēkam piedzīvot savas atkarīgās uzvedības sekas. Tas var šķist nežēlīgi, jo ir pierasts glābt atkarīgo no nepatikšanām, sāpēm, zaudējumiem, bet diemžēl – uz paša līdzatkarīgā veselības un psiholoģiskās labklājības rēķina.

 

Palīdzības saņemšanas iespējas līdzatkarīgiem cilvēkiem:

 

 

Ieteicamā literatūra par atkarību un līdzatkarību:

 

Bītija, M. 2007. Pārtraukt līdzatkarību. Rīga: Mansards

Frīls, Dž. un Frīla, L. 2016. Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi. Rīga: Zvaigzne ABC.

Norvuda, R. 1999. Sievietes, kas mīl par daudz. Rīga: Jumava.

Tverskis, Ā. Dž. 2014. Atkarīgo domāšana. Izprotot pašapmānu. Rīga: Zvaigzne ABC.

 

Izmantotie resursi:

veseligsridzinieks.lv; esibrivs.lv